Peru (Republic of Peru)
Gandrīz puse no visiem Peru iedzīvotājiem ir kečvi, bet aptuveni viena trešdaļa ir metisi. Lielākā daļa no atlikušajiem iedzīvotājiem ir aimari un eiropiešu pēcteči. Kristietība ir izplatītākā reliģija.
Peru bija centrs Inku impērijai, kuras galvaspilsēta Kusko tika dibināta 11. vai 12. gadsimtā. 1533. gadā reģionu iekaroja spāņu piedzīvojumu meklētājs Fransisko Pisarro (Francisco Pizarro). Spāņi dibināja Peru vicekaralisti un šeit valdīja turpmākos 300 gadus. 1821. gadā Peru ieguva neatkarību un 1824. gadā brīvība tika apstiprināta. Klusā okeāna kara laikā (1879—83) Čīle sakāva Peru. 1941. gadā robežstrīda dēļ par valsts robežām ar Ekvadoru izcēlās karš, kura rezultātā Peru ieguva plašas teritorijas no Amazones baseina; pilnībā šī konfliktsituācija tika atrisināta tikai 1998. gadā. 1968. gadā notika militārs apvērsums un tika gāzta valdība. 1980. gadā valstī tika atjaunoti civilie likumi. 1992. gadā Alberto Fuhimori valdība atrisināja likumdošanas problēmu un nākamajā gadā izsludināja jaunu konstitūciju. 2001. gadā par Peru prezidentu pirmo reizi kļuva kečvu tautas pārstāvis Alehandro Toledo (Alejandro Toledo).
Cilvēki Peru teritorijā iespējams ir dzīvojuši vairāk nekā 13 000 gadus. Sākot ar 1000. gadu p.m.ē. Peru atšķirīgās daļās bija dažādas attīstītas kultūras, piemēram, čavinu, močes, naskas, tiuanaku un čimu kultūras. Tomēr reģions nebija politiski vienots līdz pat aptuveni 1400. gadam, kad inki, kas dzīvoja Kusko ielejā, 15. gadsimta laikā veiksmīgi iekaroja teritoriju, kura atbilst mūsdienu Peru platībai (izņemot Amazoniju), Bolīvijas augstienei, Argentīnas ziemeļu daļai, Čīles centrālajai daļai un Ekvadoras augstienei. Šajā teritorijā inki izveidoja totalitāru valsti, kas ļāva cilšu valdniekiem un vietvalžiem valdīt pār pārējiem iedzīvotājiem.
Tāpat kā acteki, arī inki salīdzinoši vēlu kļuva par ietekmīgu tautu; pat viņu leģendas netiek datētas ar agrāku laiku par 1200. gadu, kad Kusko ielejā iespējams par pirmo inku imperatoru kļuva Manko Kapaks (Manco Cápac). Tāpat kā Vecās Pasaules tautas un pretēji kā citas Amerikas pamatiedzīvotāju tautas, inki savu vēsturi datēja pēc valdnieka valdīšanas laika. Tā kā bija 13 imperatori, tad inku vēsture tiek sadalīta 13 periodos. Pirmie septiņi imperatori bija leģendāri, lokāli vai arī ar nelielu nozīmi; viņu valdīšanas gadi ir pilni ar iespējamiem un neiespējamiem notikumiem, īpaši, Manko Kapaka, dinastijas dibinātāja, valdīšanas laikā. Šajā laika periodā inki bija maza cilts, viena no daudzajām, kura apdzīvoja tikai nelielu teritoriju ap inku galvaspilsētu Kusko. Viņi regulāri karoja ar kaimiņu ciltīm.
Neticami strauja Inku impērijas paplašināšanās sākās Virakočas (Viracocha; inku dievības) dēla Pačakuti (Pachacuti) valdīšanas laikā. Pačakuti bija viens no visu laiku labākajiem iekarotājiem Amerikas vēsturē. Viņš tronī kāpa 1438. gadā. Ar šo gadu sākas arī inku vēstures ticamā daļa, kuras fakti gandrīz visi ir pierādāmi. Britu ģeogrāfs-vēsturnieks sers Klementss Markhems (Clements Markham) Pačakuti ir nosaucis par "lieliskāko vīru, kas Amerikas pamatiedzīvotājiem ir bijis".